Alerces

Pirmo reizi muza sagadiju savu dzimsanas dienu zala plava un davana sanemu svaigi pluktu margrietinu. Svaigi noplauta zale man atsauc atmina Latviju junija. Nu tiesam gluzi ka Latvija saja laika. Viss tik zals, atpazistu vairakas plavas pukes. Pecpusdiena iekurinam ugunskuru un atliek tikai uzpit margrietinu vainagu, un varam svinet Janus!
Vairakas dienas pavadijam Alerces nacionalaja dabas parka ar merki apskatit alerces. Tas jau bijam iepazinusi El Bolson, tapec velejamies redzet tas atkal.
Kad ieradamies pie parka sarga, vins pazinoja, ka Cile ir sacies 48 stundu valsts iestazu darbinieku streiks, tapec parks ir slegts. Tapec, ja velamies doties parka, tad tas ir ar musu atbildibu, t.i., ta rezultata mes nemaksajam ieejas bileti un netikam registreti sarga zurnala, tas nozime, ka neviens nezika, ka mes tur esam ieksa un busim vieni pasi.
Sis parks atskiriba no slavena Torres del Paines parka, nav ipasi populars turistu objekts, kas parku padara musu acis vel pievilcigaku, mazak iespeju satikt citus gringo. Parks patiesiba ir milzigs savvalas mezs, slapjs un loti zals. Pat trepites un pakapieni ir noaugusi ar zalam sunam. Sajuta, ka esam dzunglos. Pirmas dienas uzdevums bija noklut lidz naksnosanas vietai, kur varejam uzsliet musu telti. Ta ka ieprieksejo dienu bija lijis, taka bija dublaina un pakapieni slideni. Nebija viegli, jo ik pa laikam nacas mazliet paslidet. Uzdevumu neatviegloja kalnainais apvidus, lidz ar to taka vijas te no lejas uz augsu un otradi, pakapieni uz augsu un uz leju, tiltini, lai skersotu mazos strautus un upites. Ta ka mums katram bija lielas celojuma somas, gajam lenam un uzmanigi. Saja 4 stundu gajiena baudam zalo mezu un jau satiekam pirmas alerces, kas ir milzigas.
Telts vieta bija neliela plava pie upes. Nenoplauta zale zem telts mums kalpo par matraci. Upe bija musu udens avots. Peldeties tur gan nevarejam, jo udens ir auksts.
Nakosas dienas plans mums bija apskatit vecakas un lielakas Ciles alerces. Rits mus sagaidija lietains, visu nakti bija lijis un ari neizskatijas, ka lietus apstasies. Tas mus neapstadina apskatit milzigas alerces. Tapec iegerbusies lietus metelos, devamies paris stundu gajiena lidz vietai, kas saucas Alerces Catedral. Soreiz musu ejama taka mus parsteidza vel vairak, jo nu mus sagaidija ne tikai dubli, bet ari pamatigas pelkes, kuras varejam parvaret tikai viltibu un veiklibu. Bijam izlijusi pamatigi. Tacu skats un koki, kas mus sagaidija, bija vienreizejs! Alerces, kas ir cipreses dzimtas koki, ir milzigi. To diametrs sasniedz pat lidz 5 metriem un garums - lidz 60 metriem. Alerces aug loti leni un dzivo ilgi. Maza alerce, kas ir neliela upenu kruma garuma, ir padsmit gadus veca. Alerces, kuras mes redzejam, tika staditas laika, kad vel nebija Romas imperija. Vecakai alerei bija vairak ka 3000 gadu. Neiedomajams vecums, izmers un skaistums. Zel, ka taja bridi tik loti lija, tapec musu bildes sanaca loti miglainas un neskaidras. Tacu tas paliks musu atmina.
Atpakal cels uz telti bija vel slapjaks un dublainaks. Ta ka lietus nemitejas lit, pelkes bija kluvusas vel lielakas. Mus saka vajat delveidigi asinsuceji, kas sucas musu ada, kurus nemitigi metam nost no sejas un rokas. Atpakal cela viena no upem bija jau bija apludusi un pari tai tikt nevarejam. Izmisigi meklejam risinajumu, ka tikt pari, pec stundas to ari atradam. Vismazak apludusaja vieta varejam parrapties pari kokiem un to saknem. Veiksmigi nokluvam lidz teltij, tacu, tad konstatejam, ka musu udensnecaurlaidigie apavi ir kluvusi par udenscaurlaidigajiem, un musu pedas bija pamatigi slapjas. Tacu lietus nemiteja apstaties. Nevarejam izzavet apavus un drebes. Tacu nakamaja diena bija jatiek ara no parka. Mus satrauca doma, ka atpakal cela bus vel viena skersojama upe, ja nu ta ari bus parpludusi un netiksim tai pari, tad mes busim bloketi un netiksim ara no parka. Labi, ka mums mazliet ediena rezerves.
Nakama diena mus sagaida atkal ar lietu. Domajam, ko darit. Vai ir verts locit telti un doties ara no parka. Un ja patiesam upe ir parpludusi, tad busim spiesti taisit atpakal telti, kas bus kluvusi slapja. Mes nolemjam nogaidit. Labi, ka ta. Paradijas pirmas zilas debesis un pirmie saules stari. Parstaja lit. Mes priecigi zavejam visu, ko var zavet. Lietus vel uznaca atkal. Tacu pec tam ta vairs nebija. Optimisma pilni sapakojam somas, salocijam telti un, negribigi kajas uzvelkot slapjos apavus, riksam devamies atpakal uz civilizacijas pusi. Divaini, tacu atpakal gajiens bija salidzinosi viegls, saule bija jau paspejusi nosusinat dazas pelkes, vietam bija pat sausi pakapieni. Un ari upe bija viegli parvarama. Bijam laimigi, jo nebusim iesprostoti. Parsteidzosi atri, jau pec tris stundu gajiena, iznakusi ara no parka, satiekam divus jauniesus, kas laiski atputas edot abolus. Jautajam viniem, vai streiks jau beidzies, izradas, ka ja. Un mes viniem stastijam, ka taka ir briniskiga un nav vairs tik dublaina. Tas nekas, ka musu bikles bija zemainas un apavi dublaini un izmirkusi.
Bijam priecigi, apedam dazus cepumus un mus sagaidija vel tikai dazus stundu gajiens prieksa, lai noklutu lidz tuvakai apdzivotai vietai Correntoso.
Tas nudien bija viens no aizraujosakajiem, dublainakajiem un slapjakajiem pargajieniem Dienvidamerika!