Salar de Uyuni

Tiesi pirms Ziemassvetkiem mes ieradamies Bolivija. Veicam braucienu no Ciles pilsetinas San Pedro de Atacama cauri tuksnesim, Uyuni sals lidzenuma lidz Bolivijas Uyuni pilsetinai. Ja kads apmekle kadu no Bolivijas kaiminvalstim, iesaku veikt so braucieni, jo tas noteikti bija mans labakais piedzivojums Dienvidu Amerika. Vel joprojam lidinos pa makoniem no brauciena un Bolivijas iespaida. Ja, iespejams, Bolivija ir viena no nabadzigakajam pasaules valstim, tacu daba seit ir viena no skaistakajam.
Musu brauciens ilga tris dienas, un tas nebija viegls, jo no divi tukstosi metriem aizvirzijamies lidz cetriem tukstosiem. Tas nozime, ka organismam japierod pie mazaka skabekla daudzuma, un organisms var uz to reaget. Mans pirmais vakars nosledzas ar pamatigam galvas sapem un vemsanu. Ta ari nesapratam, vai ta bija augstuma slimiba vai tikai saules duriens. Tacu pec kartigas koka tejas un gulesanas nakamas dienas vairs nejutu ne galvas sapes, ne sliktu dusu. Tikai esot tik augstu mazliet piepuloties, jutu, ka trukst elpas un ir slabums muskulos.
Tacu pats brauciens bija ka pasaka! Vispirms mes parvarejam Ciles un Bolivijas robezu. Robezas darbinieks, parbaudot manu pasi, protams, isti nesaprata, kas ta tada Latvija ir, tacu redzot, ka tur jau ir kaminvalstu zimogi, bez vilcinasanas iespieda Bolivijas zimogu un es laimigi vareju sakt celojumu Bolivija.
Vispirms braucam cauri tuksnesim. Tas nav lidzigs Saharas tuksnesim, vairak gan tads akmenains ar nelieliem augiem. Brauciena sakuma mus pavadija skats uz Lincacabur vulkanu, ko loti labi var redzet no zala ezera Laguna Verde.

Dienas karstakaja bridi, kad saule pamatigi cepinaja, devamies peldeties karsta avota. Karstums mums bija no abam pusem. Un dienu nosledzam ar geizeru apskati. Tie bija dazadas krasas, burbuloja karstaja saule. No daziem naca ari dumi ara un nepatikama smaka, kas nak no serundenraza, kas ir geizera sastava.

Otraja diena mus tuksnesa vidu parsteidza divainas formas milzigi akmeni. Tie tika nosaukti Salvadore Dali varda. Divaini, skaties kur gribi ir tuksums, bet tur tuksuma vidu sie milzigie akmeni. Pa tiem pakapalajam, tacu daudz ne, jo katrs kapiens prasija pamatigu piepuli.

Pec tam mes apskatijam dazadus ezerus, apkart tiem paveras debeskigas ainavas. Klusums, kalni un karstums. Vienigie troksnotaji bijam mes - turisti un sarkanie flamingo. Bija pasakaina sajuta, sedet un skatities ainavu un flamingo un sadzirdet, ko tie saka viens otram. Tie nelikas trauceti par turistu klatbutni. Tie nepartraukti ar galvu udeni mekleja partiku.

Saja nakti mes tikam laipni uznemti sals hoteli. Seit gan ir japiebilst, ta ka mes celojam pa tuksnesi, visu laiku tika taupits udens. Sausas tualetes. Dusas par maksu utt.

Pedeja diena iesakas pus piecos no rita. Braucam pa Uyuni sals lidzenumu, lai skatitos saullektu. Pec tam Makskernieku sala ar milzigiem kaktusiem. Tur bija pat 1000 gadu vecs kaktuss. Tie augot 1 mm gada.
Pec tam sals lidzenuma devamies veikt dazadas smiekligas bildes.

Pa dienas vidu pusdienojam viena ciematina, kas partiek no turisma. Ciematins ipatnejs, nu, ja, tads vientuls tuksnesa vidu. Majas celtas no vieteja materiala -augsnes. Krsitofs ieraudzija ara krasni un velejas to nobildet, tacu, kad pienacam tai tuvak, pazuda apetite un fotografesanu, jo tur bija atstats un aizmirsts suna puskermenis. Brrr....
Pedejais apskates punkts bija Vilcienu kapseta. Seit rinda tika novietoti vecie nederigie vilcieni. Domaju, vai to uztvert ka muzeju vai vilcienu atkritumu vietu. Seit mani sokeja lielais atkritumu daudzums vairaku kilometru garuma. Ta nebija atkritumu izgaztuve. Vienkarsi tads stils izmest seit vecas nederigas lietas.

Ipaso noskanojumu radija ari musu gids, kas ir jauns boliviesu puisis. Vins daudz stastija par savo dzimteni un atbildeja uz musu zinkarigajiem jautajumiem. Ja, un vins mums teica, ka

kartigam bolivietim ir vismaz 10 bernu.